Mūsdienu industriālajā un celtniecības inženierijā tērauda profili ir galvenie strukturālie materiāli to augstās izturības, izturības un plastiskuma dēļ. Tomēr materiālu izvēles racionalitāte tieši ietekmē projekta drošību, ekonomisko efektivitāti un kalpošanas laiku, tāpēc ir nepieciešams visaptverošs novērtējums, pamatojoties uz mehāniskajām īpašībām, spēju pielāgoties videi un izmaksu lietderību.
No mehāniskā viedokļa oglekļa konstrukciju tērauds (piemēram, Q235) tiek plaši izmantots vispārējās slodzes{1}}nesošajās konstrukcijās, pateicoties tā izcilajai izturībai un apstrādājamībai. Zema-leģēta augstas-izturības tērauds (piemēram, Q355) līdzvērtīgos apstākļos var samazināt svaru par 15%-20%, pievienojot tādus elementus kā mangāns un silīcijs, padarot to piemērotu gariem-laiduma tiltiem un daudzstāvu ēkām. Nerūsējošais tērauds (piemēram, 304 un 316), kura kodols ir hroma{16}}niķeļa sakausējums, nodrošina izcilu izturību pret koroziju, un to parasti izmanto ķīmiskās iekārtās vai piekrastes vidē ar augstu sāls izsmidzināšanu. Tomēr tā izmaksas ir aptuveni 3-5 reizes lielākas nekā parastajam oglekļa tēraudam, tādēļ ir nepieciešams kompromiss starp ilgtermiņa uzturēšanas izmaksām.
Vides faktori ir būtisks mainīgais materiāla izvēlē. Mitrā vai ķīmiski korozīvā vidē laikapstākļiem izturīgs tērauds (piemēram, Q295GNH) uz virsmas veido stabilu oksīda plēvi, palēninot rūsas procesu un samazinot paļaušanos uz pretkorozijas pārklājumiem. Ārkārtīgi zemas temperatūras vidēs (piemēram, zem -40 grādiem) ieteicams izmantot tēraudus uz niķeļa- bāzes ar izcilu zemas temperatūras stingrību (piemēram, 16MnDR), lai izvairītos no trauslu plaisāšanas riska.
Turklāt procesa saderība ir ļoti svarīga. Projektos, kuriem nepieciešama augsta metināmība, ir jāizmanto zema-oglekļa tērauds (oglekļa saturs ir mazāks par vai vienāds ar 0,25%), savukārt aukstās -locīšanas procesos rūpīgi jāpievērš uzmanība tērauda plāksnes elastībai. Inženierpraksē ir ieteicams simulēt slodzes, izmantojot galīgo elementu analīzi un atsaukties uz standartiem un specifikācijām, piemēram, ASTM un GB/T, lai panāktu līdzsvaru starp drošību un izmaksu efektivitāti. Zinātniskā materiāla izvēle nav tikai tehnisks lēmums; tas arī parāda atbildību visā projekta dzīves ciklā.